Kā cilvēks atklāj un iemieso savu patieso, visdziļāko dzīves aicinājumu?

Ja mums palaimējas (jo to patiesi mēs nevaram zināt – kāpēc kāds sajūt un saklausa sevī jautājumus par dzīves jēgu un kāds – nē), mums savas dzīves laikā ir iespēja, pirmkārt, “pamosties” un censties domāt par to, kas ir Dzīve un kā mēs esam saistīti ar visu, kas ir. Otrkārt, “izaugt” – kļūt par emocionāli nobriedušu, no pagātnes ievainojumiem dziedinātu pieaugušo, un, treškārt, pilnasinīgi, autentiski dzīvot savu dzīvi, dodot labumu pasaulei, mainoties pats un iedvesmojot mainīties arī citus.

Katram no šiem trim iekšējā darba virzieniem ir savas metodes un paņēmieni. Piemēram, “pamošanās” ceļā tās varētu būt apzinātības prakses, savukārt, lai “izaugtu” un dziedinātu savus pagātnes ievainojumus, kā arī apzinātos savus domāšanas un rīcības modeļus, neaizstājama ir terapija. Bet sava dziļākā aicinājuma atklāšanas darbs nozīmē sastapt savu dvēseli.

Mēs ikviens jau piedzimstam ar savu unikālo aicinājumu jeb uzdevumu šajā pasaulē, kas diemžēl dzīves laikā mums “aizmirstas”, jo, lai izdzīvotu konkrētajā vidē, kurā esam piedzimuši, mums ir jāapspiež lielākā daļa no savas autentiskās esības, un jārada ģimenei un sabiedrībai pieņemama sevis versija.

Ceļš uz sava patiesā aicinājuma apzināšanos nav galvas lauzīšana par īsto nodarbošanos. Tas daudz lielākā mērā ir izpratnes padziļināšana par to, kas tu patiesībā esi zem vai aiz sava radītā tēla, un kas ir tavs unikālais devums savai kopienai un pasaulei. Tas lielā mērā ir garīgs (bet ne reliģisks!) darbs jeb savas dvēseles iepazīšanas ceļš, kurā cilvēks cenšas atklāt savu lielo esības mērķi šajā pasaulē, labāk apzināties savas vērtības, pamanīt un atzīt savas iedzimtās prasmes, spējas, talantus un pētīt veidus, kādos tos īstenot šajā pasaulē.

Dziļākā aicinājuma atklāšanas ceļš nozīmē izprast iemeslu, kāpēc tu vispār esi. Tas nav par to, ko no tevis sagaida sabiedrība, bet gan par to, kas tu esi un kādu dāvanu tu sevī nes pasaulei.

Kas ir dvēsele? Dvēsele ir tava būtība – nevis dzīves gaitā radītā personība vai intelekts, bet kaut kas daudz dziļāks. Tā runā ar tevi caur simboliem, iztēli un sapņiem. Tā ir kā neredzama karte, kas ved tevi atpakaļ uz vietu, kurā tu vienmēr biji gaidīts. Tava dvēseles iepazīšana ir tilts uz tavas neatkārtojamās nišas, vietas, uzdevuma atklāšanu. Dzīvojot saskaņā ar savu dziļāko aicinājumu, tu ne tikai gūsti piepildījumu, bet arī dod vērtīgu pienesumu pasaulei. Darbs ar savas dvēseles iepazīšanu ir ceļš uz savu patieso būtību, nevis kādas praktiskas problēmas risināšana. Tas ietver darbu ar tavu iztēli un sapņiem, ļoti ciešas saiknes atjaunošanu ar dabu un intensīvas, regulāras prakses, piemēram, dienasgrāmatas rakstīšanu, meditāciju, autentisku uzvedību tur, kur esi šobrīd, nevis kādā ideālā vietā nākotnē. Šis darbs prasa drosmi, jo aicina sastapties ar nezināmo.

Nav iespējams saklausīt un iepazīt savu aicinājumu, atkal neiemīloties dabā. Mēs dzīvojam uz Zemes un tā ir vienīgā mums zināmā šāda veida planēta, uz kuras ir dzīvība. Tieši tas to padara atšķirīgu, un būtu dīvaini domāt, ka mūsu aicinājumam, mūsu dzīvībai un dzīvei nav nekāda sakara ar tās dabu.

Vislielākie šķēršļi dvēseles iepazīšanas darbā ir, pirmkārt, dzīvošana izdabājot sabiedrības,  ģimenes vai draugu loka gaidām. Otrkārt, dvēseles valodas nezināšana – lielākā daļa moderno kultūru ir zaudējušas saikni ar tradīcijām, kas reiz palīdzēja saprast, kas es mēs katrs esam un kādu dāvanu sevī nesam kopienai. Treškārt, tie ir iekšējie konflikti, iekšējais kritiķis un bailes no neveiksmes. Pārvarēt šos šķēršļus palīdz apņemšanās, pacietība, disciplīna, drosme, uzticama kopiena un līdzgaitnieks. Iepazīt un dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu – tas ir individuāls ceļš, bet tas nav jāveic vienatnē. Atbalstoša kopiena un līdzgaitnieks var palīdzēt apgūt dvēseles darba metodes, sniegt atgriezenisko saiti, iedrošinājumu, un atbalstu, kad sāc dzīvot autentisku dzīvi saskaņā ar savu aicinājumu.

Kāpēc aicinājuma atklāšana ir svarīga? Atklāt un dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu nenozīmē tikai personīgo piepildījumu. Galvenokārt tas ir veids, kā tu vari dot savu artavu lielāka labuma vārdā. Pasaulei šobrīd vajadzīgi cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar savu dziļāko būtību – savu neatkārtojamo dvēseli. Tu nevari mainīt pasauli, bet tu vari būt daļa no pārmaiņām, “pamostoties”, “izaugot” un dzīvojot pilnasinīgu, autentisku dzīvi šeit un tagad.

Esmu diplomēta Purpose Guides institute līdzgaitniece cilvēkiem ceļā uz sava dziļā, patiesā aicinājuma atklāšanu.

Pieredzes stāsti:

A: “Šajā ceļojumā devos ar lielu apņēmību. Atskatoties, jāteic, ka ceļš galīgi nebija viegls un gluds, taču man bija ļoti augsta motivācija un sajūta, ka šis ir īstais mirklis dzīvē ienirt manas dvēseles dziļumos.

Pamazām es atklāju notrulinošos veidus, kādos es pati sev biju liegusi sastapt savu dziļāko, patieso būtību – pārāk daudz ziņu, sociālie mediji, slinkošana, iepirkšanās. Nonākot aiz tā visa, man izdevās ieraudzīt manu dvēseli un mācīties nonākt kontaktā ar to. Tagad es labāk izjūtu saikni ar saviem priekštečiem, savu sievišķo dabu un savām sajūtām iepretim domāšanai, uz kuru lielākoties biju paļāvusies līdz šim. Es atklāju, ka mana lielākā dāvana ir spēt vienot cilvēkus, grupas, pat tās, kurās ir atšķirīgi skatījumi un viedokļi. Man padodas ieraudzīt un sadzirdēt citus, radīt drošu vidi un saskatīt vīziju. Es sapratu, kas ir manas prioritātes šobrīd, no kuru īstenošanas es nevēlos atkāpties. Esmu ieguvusi arī jaunu lēcu, caur kuru raudzīties uz dzīvi un lietām. Dažkārt man šķiet, ka uz savu dzīvi skatījos kā uz filmu, neizjūtot sevi kā aktīvu tās dalībnieci. Šobrīd ir zudusi mana interese par iepriekš man tik labi pazīstamo dzīšanos pēc panākumiem, tempa, ambīcijām – tas ir gan aizraujoši, gan biedējoši vienlaikus. Tas nozīmē došanos nezināmajā. Lai gan man nav radusies pilnīga skaidrība par manu profesionālo nākotni, es ļaujos procesam pavisam citā veidā – esot lielākā saķerē ar savu patieso “es”. Līdz šim biju akceptējusi visdažādākās profesionālās lomas, kas man tikušas dāsni piedāvātas, bet šoreiz nevēlos steigties. Man tagad ir daudz vieglāk iestāties pašai par sevi un par to, ko vēlos es. Zinu, ko es nevēlos.

Šis ceļojums arī uzlabojis manu ikdienas rutīnu. Esmu atguvusi saikni ar dabu. Tā ietekmē esmu pat mainījusi dzīvesvietu – tuvāk dabai, lai varētu ikdienā būt kontaktā ar to un atbrīvoties no domām, stresa un trokšņiem.   

Manai pavadonei šajā ceļā, Žanetei, ir unikāls talants “redzēt tev cauri”, saskatīt, kas ir miris un kas dzīvs jeb kas ir samākslots un kas ir patiess, īsts. Izjutu viņas rūpes un viedumu un pilnībā uzticējos viņas vadībai šajā ārkārtīgi intīmajā dvēseles atklāšanas ceļojumā. Nespēju iedomāties nevienu citu cilvēku, kam es uzticētos tik lielā mērā. Viņa sajūt un rada atmosfēru, kurā katrs var justies pieņemts, patiesi ieraudzīts un sadzirdēts. Viņa paļaujas uz savu intuīciju un uzmanīgi virza tevi doties aizvien tālāk.

Es ieteiktu šo ceļojumu tiem, kas vēlas ieraudzīt to, kas ir aiz acīmredzamā, vienkāršā, viegli izskaidrojamā. Tiem, kuri ar savu sesto prātu nojauš, ka viņu dzīvēs iespējams daudz kas lielāks. Tiem, kas vēlas dzīvot ar pilnu krūti. Tiem, kas jūtas nedaudz iestrēguši savā dzīvē un jūt, ka viņi nespēj turpināt tā kā līdz šim. Patiesībā visiem tiem, kuri jūtas gatavi šķērsot komforta robežas, lai sastaptu sevi.”

B: “Šis ceļojums nāca īstajā laikā un ieguvumi no tā ir bijuši milzīgi. Līdz tam man bija sajūta, ka esmu veiksminiece – jebkas, kam ķeros klāt man padevās, un tomēr mani nepameta sajūta, ka. Lai gan mani vada labi nodomi, es izniekoju savu dzīvi. Neredzēju jēgu tam, ko darīju. Tā bija īsta svētība satikt Žaneti kā līdzgaitnieku ceļā uz savas dziļākās būtības atklāšanu. Esmu atguvusi prieku, kaislību uz dzīves dzīvošanu, pārliecību, uzdrošināšanos, nebaidīšanos riskēt. Iepriekš izjusto izmisumu ir nomainījusi iekšēja spēka sajūta. Man ir sajūta, ka tagad visur un visādos veidos saņemu norādes, kur man jādodas. Iespējams, esmu vienkārši kļuvusi daudz vērīgāka un pamanu to, kas vienmēr bija manu acu priekšā, bet es to neredzēju. Esmu sajutusi manas patiesās, dziļākās būtības garšu. Tagad izdaru pati savas izvēles, un mana pārliecība par sevi turpina augt. Esmu gatava atlaist bailes zaudēt komfortu, lai dzīvotu jēgpilnu dzīvi. Es ceru, ka viens no maniem svarīgākajiem ieguvumiem no šī ceļojuma būs pilnīgi cita kvalitāte attiecībās ar manu dzīvesbiedru.

Veids, kādā šis ceļojums bija saplānots, bija ļoti skaidrs, savlaicīgs, bez spiediena, ar lielu ieinteresētību no Žanetes puses.

Mana dzīve ir mainījusies – pat neticami, ka tas varēja notikt tik īsā laika posmā. Biju mēģinājusi dažādas prakses arī pirms tam, taču nekad nebiju jutusies tik iedrošināta kā tagad. Izjūtu daudz lielāku mīlestību pret sevi, taču arī daudz asāk izjūtu tās ciešanas, kas šobrīd plosa pasauli. Jūtos patiešām dzīva – tā ir sajūta, ko iepriekš izjutu fragmentāri.

Liels ieguvums bija manas līdzgaitnieces maigais, bet neatlaidīgais pamudinājums dalīties ar šī ceļa pieredzi ar dažiem tuviem un ne tik tuviem cilvēkiem. Lai gan sākotnēji izjutu lielu pretestību un bailes (ko viņi par mani padomās?), esmu ārkārtīgi pateicīga, ka riskēju un to izdarīju. Mūsu attiecības ieguva pavisam citu kvalitāti un es izjutu milzīgu atbalstu no šo cilvēku puses.

Tāpat liels ieguvums ir mani ikrīta rituāli, kas piešķir dziļumu un jēgu katrai jaunai dienai. Ļoti liela nozīme bija grupai, ar kuru kopā devāmies šajā ceļā. Katrs no mums ieradās ar savu stāstu, saviem ievainojumiem un stiprajām pusēm, un kopā mēs kļuvām par jaudīgu, cilvēcīgu, savstarpēji atbalstošu spēku.

Vārdos grūti aprakstīt manas līdzgaitnieces Žanetes lomu šajā procesā. Es esmu diezgan skeptiska pret dažādiem pašpasludinātiem pavadoņiem, bet šim ceļojumam pieteicos, zinot, ka to vadīs viņa. Viņas profesionalitāte, ziņkārīgais gars un personīgā izaugsme mani vienmēr ir iedvesmojusi. Veids, kādā viņa strādā parāda, ko nozīmē beznosacījuma kalpošana pasaulei un cilvēkiem – ar patiesu interesi, emocionālu iesaisti un mīlestību. Liela nozīme ir viņas pašas personīgajai pieredzei. Ļoti novērtēju to, ka viņa vienmēr bija pieejama, arī tad, ja man vajadzēja individuālu sarunu. Vērtīga bija arī neplānotās sarunas, piemēram, par klimata pārmaiņām, kas bagātināja šo procesu. Žanete ir viens no labākajiem skolotājiem manā dzīvē. Viņu raksturo vārdi viedums, cilvēcība un profesionalitāte.

Es ieteiktu šo ceļojumu ikvienam, kas savos brieduma gados sajūt, ka viņa dzīve kļuvusi pārāk šaura. Dažkārt nepietiek ar vārdiem. Manas pavadones pašas dzīvē iemiesotais stāsts ir pārliecinošs autentiskas dzīves pierādījums, un es ceru, ka pasaule piedzīvos manu transformāciju tikpat jūtamā veidā.”

C: “Sava dziļākā aicinājuma atklāšanas ceļojumā esmu iepazinusi sevi daudz labāk – esmu spērusi platus soļus ceļā uz sava patiesā “es” apjaušanu. Man ir sajūta, ka tagad esmu daudz nobriedušāks cilvēks. Žanete ir lielisks pavadonis šajā ceļā. Viņa vienmēr bija blakus, kad jutos iestrēgusi. Viņai padodas uzdot jautājumus, kas ne vienmēr ir patīkami, taču nāk īstajā laikā.

Mana dzīve patiešām ir mainījusies. Es esmu atbrīvojusies no liekā sevī un sev apkārt – lietām, neveselīgiem ieradumiem, un daudz vairāk laika pavadu ārā, dabā. Paralēli notika smagas pārmaiņas manā profesionālajā dzīvē, un būšana šajā ceļā man palīdzēja “nezaudēt prātu”.

Man ir sajūta, ka tagad esmu arī pilnvērtīgāka sabiedrības locekle – es daudz labāk saprotu, kas ir manas no dabas dotās dāvanas, un kā tās izmantot kopienas labā. Esmu aptvērusi, cik daudz enerģijas es, izrādās, biju ieguldījusi, lai kalpotu sevis radītajam paštēlam un bailēm. Vislielākā pārmaiņa manī ir tas, ka esmu atguvusi “balsi” – es vairs nebaidos droši paust savu viedokli, necenšoties izdabāt apkārtrējiem, kā to biju darījusi iepriekš.

Pēc šī ceļojuma sevī es jūtos pietuvojusies savam aicinājumam un cenšos to integrēt savā ikdienas dzīvē – dzīvot saskaņā ar šo lielāko, dziļāko mērķi. Tagad es tagad pieņemu lēmumus, kas balstīti manās vērtībās un ne tajā, ko no manis sagaida citi. Savas karjeras izvēles nākotnē es arī veikšu, balstoties tajā, ko atklāju šajā ceļā.

Man ļoti patika un palīdzēja tas, kā šis ceļš bija strukturēts.  Neskaitāmās piedāvātās prakses dabiski papildināja viena otru un pakāpeniski veda tuvāk un tuvāk manai patiesajai būtībai.

Darbā ar Žaneti man šķita vērtīgi, ka viņa visu laiku bija blakus, tomēr vienlaikus ļāva man pašai iet manu ceļu. Tiekoties viņa allaž bija pilnībā klātesoša un īstajā mirklī izcēla svarīgas detaļas, ar kurām reiz biju dalījusies. Viņas mijiedarbību ar grupu raksturo vieglums. Kad man tas bija nepieciešams, saņēmu nedalītu viņas uzmanību. Viņa bija uzticams pavadonis šajā ceļojumā un es allaž jutos droši eksperimentēt ar piedāvātajām praksēm un doties lielākos sevis dziļumos zinot, ka viņa ir blakus.

Es mudinātu katru iet cauri šim procesam, lai kļūtu par labāku, nobriedušāku cilvēku.”

D: “Es izjutu dziļu aicinājumu doties šajā ceļojumā un bez vismazākās vilcināšanās devos tajā. Neatņemamas šī procesa sastāvdaļas ir meditācija, pateicības sajūtas kultivēšana, būšana dabā – tie ir paradumi, kuri tagad nostiprinājušies manā ikdienā. Esmu ārkārtīgi pateicīga to, jo  tie ir uzlabojuši manas dzīves kvalitāti. Ceļā es skaidri sajutu, ka man, manai dvēselei ir paredzēta sava unikāla vieta uz Zemes. Es jutos cienīta un mīlēta no manas pavadones Žanetes puses. Es aizvien esmu procesā un man vēl tāls ceļš ejams, taču es to daru bez pārāk lielas analizēšanas – vienkārši turpinu iet.

Dažas no ceļojuma gaitā piedāvātajām praksēm man prasīja daudz vairāk laika, jo tās ļāva ieraudzīt senus un dziļus ievainojumus, kuru sadziedēšanai bija nepieciešams laiks. Dažkārt man bija jāpaņem pauze, jo šķita, ka viss notiek pārāk strauji. Mana līdzgaitniece Žanete savu darbu veica izcili – es jutu viņas rūpes un viedumu. Kad vien es lūdzu pēc atbalsta, es to saņēmu. Nespēju iedomāties citu cilvēku, ar kuru doties šajā ceļā. Saprotoša, jūtīga, tai pat laikā disciplinēta, punktuāla, precīza. Mēs ātri izveidojām uzticēšanās pilnu, siltu atmosfēru.

Es jūtu, ka esmu nonākusi tuvāk savam aicinājumam un dzīvoju lielākā saskaņā ar to. Pārlasot piezīmes no ceļojuma sākuma, rodas iespaids, ka tās rakstījis cits cilvēks.

 Individuālās sarunās ar savu līdzgaitnieci esmu iepazinusi savas tā saucamās “apakšpersonības” – dažādas manas personības daļas. Es izjūtu dziļu iekšēju mieru, esmu kļuvusi daudz vērīgāka, esmu atguvusi saikni ar dabu, esmu daudz pateicīgāka par to, kas ir. Man ir sajūta, ka dzīve ir krāsaināka. Es pamanu, ka pamazām veras iespēju durvis un man ir daudz laipnu un brīnišķīgu cilvēku atbalsts. Esmu ārkārtīgi pateicīga grupai, ar kuru devāmies šajā ceļā, un mūsu pavadonei.”

E: “Manas vislielākās bažas uzsākot šo ceļojumu bija saistītas ar manām grūtībām akceptēt izaicinājumu bez konkrēta sagaidāmā rezultāta. Šim ceļojumam ir pašam sava gaita un daba, un tam nav pareiza vai nepareiza iznākuma. Izrādās, es varu akceptēt ceļu, pat nezinot, kur tas mani aizvedīs.   

 Pirmais, ko es apzinājos – ka tēliem, kurus spilgti esmu redzējusi savā iztēlē kopā bērnības, ir nozīme, un ka ir vērts pievērst tiem uzmanību un domāt par to vēstījumu. Esmu arī apzinājusies savu lielo, dziļo iekšējo spēku un patieso nodošanos savai, manas ģimenes un tuvu cilvēku izaugsmei. Darbs ar sevi šī ceļojuma laikā ļāvis man paļauties procesam pat tad, kad man nav atbilžu. Esmu sapratusi, ka man labi padodas radīt harmoniju, veidot uzticēšanās un atbalsta sistēmas, un es spēju palikt uzticīga savām vērtībām par spīti dzīves izaicinājumiem. Tomēr vissvarīgākais ieguvums ir tas, ka varēju piedzīvot to, ka mīlestība un autentiskums ir svarīgāki par kontroli un perfekciju.

 Tagad mana dzīve šķiet daudz sazemētāka un apzinātāka. Esmu sākusi pamanīt un novērtēt manas iekšējās pasaules dziļāko slāņu nozīmi – savu iztēli, emocijas, vērtības, un tas piešķir dziļāku jēgu maniem ikdienas lēmumiem. Es mācos savā ģimenē veidot sistēmu, kas balstīta savstarpējā uzticībā, dalītā atbildībā un emocionālā saiknē, kas ne vienmēr ir viegli. Esmu kļuvusi arī pacietīgāka attiecībā uz sevi un pieņemošāka attiecībā uz nākotnes neprognozējamību un to, ka nav iespējams visu kontrolēt. Lai gan mani izaicinājumi aizvien ir tepat – būt mammai, rast līdzsvaru starp visām manām lomām, atrast manu īsto vietu šajā dzīvē – es jūtos daudz cerīgāk un saiknē ar to, kas patiešām ir svarīgs.

 Es jutu manas līdzgaitnieces Žanetes rūpes, klātesamību un gudrību – dažkārt pat daudz lielākā mērā nekā es to būtu varējusi iedomāties un sagaidīt ceļa sākumā. Es jutos patiesi ieraudzīta, sadzirdēta un vadīta, par ko esmu dziļi pateicīga.

 Šis bija mans pirmais mēģinājums dzīvē iepazīt sevi un savu aicinājumu. Es neesmu vēl atradusi skaidru atbildi vai virzienu, taču esmu sapratusi, ka aicinājums var arī nebūt kāds konkrēts galamērķis, bet daudz lielākā mērā veids, kādā es dzīvoju. Ar lielāku apzinātību, autentiskumu un paļāvību sev. Es pamanu mazus, jēgpilnus mirkļus manā ikdienas dzīvē un raugos uz tiem kā daļu no mana aicinājuma. Tas man dod iekšēja miera sajūtu un pārliecību turpināt manu ceļu.

 Liels ieguvums no šī ceļojuma ir mana stundu garā ikrīta rutīna. Savā tik steidzīgajā dzīvē esmu izbrīvējusi stundu tikai sev. Tāpat esmu savā ikdienā ieviesusi ķermeņa izvingrināšanu un radījusi vietu, kurā patiesi sadzirdēt pašai sevi.

 Esmu pateicīga mūsu pavadonei Žanetei par cilvēkiem, kurus viņa izraudzījās kā grupas dalībniekus. Esmu satikusi brīnišķīgus cilvēkus un jutusi neviltotu atbalstu kopīgajā tomēr tik ļoti personīgajā ceļā. Žanete vienmēr bija blakus, es jutos droši uzdot jebkuru jautājumu jebkurā laikā.

 Es ieteiktu šo ceļojumu ikvienam, kurš nejūtas pārliecināts, ir iestrēdzis, vai nejūt saikni ar savu dziļāko “es” un savu dzīvi. Vai jūs atrastos dzīves krustcelēs, esat lielas izvēles priekšā vai vienkārši meklējat lielāku jēgas sajūtu, šis ceļojums piedāvā maigu pavadību un atbalstu savas iekšējās pasaules pētīšanā, un palīdz atklāt to, kas jums ir patiesi svarīgs. Ja ir viens padoms, ko varu dot tiem, kas dosies šajā ceļā – esiet pacietīgi un iejūtīgi pret sevi. Aicinājums nereti nav pēkšņa atklāsme, bet gan tā pakāpeniska atklāšanās. Pievērsiet uzmanību savai iztēlei, sajūtām un maziem mirkļiem, kas rada lielu rezonansi jūsos. Uzticieties procesam, pat ja taka nav saskatāma, ļaujiet sev augt soli pa solim.”

F:  “Vislielākais izaicinājums šī ceļa laikā bija mana sastapšanās aci pret aci ar savām “apakšpersonībām”, strādāt ar tām un pieņemt tās. Esmu sapratusi to ietekmi uz manu dzīvi. Es aizvien esmu sava aicinājuma atklāšanas ceļā, taču man ir labāka izpratne par maniem iekšējiem procesiem un kā tie ietekmē mani un manu rīcību. Man ir daudz lielāka pārliecība par to, ka mana nodarbošanās ir saistīta ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem. Esmu apzinājusies arī neatsveramo dabas lomu manā dzīvē, es tajā pamanu dažādas norādes un arī saņemu atbildes uz man svarīgiem jautājumiem. Nodarbošanās ziņā nekas būtiski nav mainījies manā dzīvē, tomēr es paļaujos, ka, lai vai kas nāktu manā virzienā, tas būs labi man un īstajā laikā – tieši tāpat, kā viss notiek dabā.

Es biju ārkārtīgi pārsteigta atklājot, cik liels ir manas emocionālās pasaules dziļums un mērogs. Esmu pateicīga savai līdzgaitniecei Žanetei par drošo, profesionālo un laipno vadīšanu un palīdzēšanu izprast to, kas ar mani notiek, jo dažkārt tas viss man bija jauns un biedējošs.

Dažkārt man ceļa temps bija par strauju – īpaši kādam, kuram nav pieredzes iekšējā darba veikšanā, un  man bija nepieciešams ilgāks laiks, lai tiktu galā ar praksēm. Dažkārt man šķita, ka es skrienu sprintu nevis maratonu, un paralēli vēl cenšos tikt galā ar saviem ikdienas pienākumiem.

Es nevarētu būt vēlējusies labāku pavadoni šajā ceļā. Žanete ir atbalstoša, empātiska, izstaro siltumu, un viņai piemīt dziļa gudrība. Man bija sajūta, ka es vienmēr varu vērsties pie viņas un viņai būs laiks man. Reizēm bija sajūta, ka viņa spēj lasīt manas domas, pirms es tās noformulēju vārdos. Mūsu saziņa vienmēr bija precīza un labi strukturēta. Man sevišķi vērtīga šķita viņas dalīšanās savā pieredzē. Tas iedrošināja mani pētīt manas sajūtas, kas uzpeldēja šī procesa laikā. Es nebūtu varējusi doties šajā ceļā bez viņas.

Es patiešām jūtu, ka man ir daudz skaidrāks mans aicinājums. Ar Žanetes mierīgo, mīlošo klātbūtni un vadību, es biju spējīga būt godīga pret sevi un atvērt durvis, kuras biju turējusi aizslēgtas pārāk ilgi. Es beidzot varēju ieskatīties acīs savai senajai traumatiskajai pieredzei, pieņemt to un sākt iemīlēt savas rētas. Es dalījos savā šī ceļojuma pieredzē ar draugiem un grupas biedriem, un redzēju, kā manis stāstītais iedvesmo arī viņus atrast savu iekšējo balsi. Un kas sevišķi svarīgi, ka viņi ne tikai “domā par to”, bet arī ir spēruši konkrētus soļus šajā virzienā. Ir noticis tāds kā viļņošanās efekts, par ko esmu ārkārtīgi priecīga.

Es ieteiktu šo ceļojumu ikvienam, kurš dzīvē daudz sasniedzis, tomēr izjūt iekšēju tukšuma sajūtu – ir kā viss ir labi, bet tomēr neesmu līdz galam laimīgs un piepildīts. Šis process ļauj atrast iztrūkstošo posmu un sniedz radikālu skatījuma maiņu – iespēju ieraudzīt, ka dzīve ir daudz kas vairāk par mūsu mazo, pazīstamo “burbulīti”. Tas palīdz aptvert, ka mūsu rīcībai ir ietekme uz citiem, un ka cilvēce, daba ir integrālas lielā kopuma sastāvdaļas. Šajā procesā tu mācies, ka “mana ģimene, manas mājas” sniedzas tālāk par tavu durvju slieksni, un šīs plašās ģimenes intereses kļūst par tavu atbildību.”

Līdzgaitniecību dziļākā aicinājuma atklāšanas ceļā piedāvāju grupas formātā. Ja Jums ir interese doties sava patiesā aicinājuma atklāšanas ceļojumā, lūdzu, sūtiet ziņu uz zanete.drone@zanetedrone.lv.